Šodien bija forši. Ar Martu stopējām uz Ķemeriem. Nokļuvām tur ar 5ām mašīnām- 1. man patika vislabāk, tas bija čalis ar basām kājām, viņam mašīnā bija dziesmusvētku vējdzirnaviņas, kas griezās. bet nu viņš mūs tik līdz Dzintariem aizvizināja. 2. Martai patika vislabāk, un viņam bij kruta mašīna, viņš pats visu laiku runāja par mašīnām, skanēja the Hobos izpildījumā Don't worry, be happy un es smaidīju, jo priecīgi bija. 3. bija vectētiņš ar mazmeitu, kurai bija rōzā krelles, armijas svārki, bāli dzeltenas zeķubikses un novalkātas nike botas. 4. bija onkulis, kuram iespējams sudraba maisiņā bija cigaretes. bet varbūt nē. Ķemeros mēs sēdējām sanatorijā, ēdām saldējumu ar īrisa konfektēm, ko bijām nopirkušas krutā Kauguru veikalā, kurā pārdod krutos enerģijas dzērienus un krutos saldējumus, bet kurā nav gotiņas. Sagaidījām Vīni un viņš bija ar daudz draudzenēm un Robertu, un vispār bija forši, jo es viņu satiku pirmo reizi tā dzīvē un viņš zināja visas manas esošās un neesošās iesaukas. Atpakaļ mēs stopējām arī, lija baigais lietus un es dziedāju I'm singing in the rain un griezos ap stabu, nu tā kā filmā. Mūs paņēma čalis, kurš runāja angliski un gribēja nokļūt jūrā un hotelī, nezinu, bet nu viņš mūs aizveda līdz Kauguriem un pēc tam izrādījās, ka viņam pašam jābrauc pretējā virzienā. Es sapratu, ka ļoti slikti komunicēju angliski. Kauguros nopirkām alu un kartupeļu plāksnītes un Marta vēl nopirka tomātu un nenopirka bulku ar vist., tad mēs sēdējām autobusa pieturā un ēdām un dzērām un cilvēki mūs vēroja un bija baigi jautri. Tad mūsu vietā atnāca kkādi vietējie ar alu un zivīm un mēs sākām stopēt tālāk un viņi ļoti priecājās, kad mūs paņēma un mēs arī priecājāmies, jo mūs aizveda no Kauguriem līdz pašiem Bulduriem onkulis ar bēšu kreklu, bēšu jaku uz pakaramā, bēšiem krēslu pārvalkiem un tur viss bija tik bēšs, ka ārprāts un zemē mētājās vīns un Shweps (kā to raksta?) ar toniku un es domāju ka viņš brauc uz viesībām, bet viņam kājās bija treniņbikses. Tad mēs Bulduros pačurājām pie sveša pagalma aiz svešas mašīnas, jo stulbie Hesīša darbinieki domā, ka mums nav kur likt 20 snt. un mēs ļoti gribam maksāt par viņu tualetēm. Hesītī mēs paēdām briesmīgi sliktu pārtiku un pirmoreiz pīpējām uz tāda ķipa balkoniņa, tad mēs gājām mājās un es priecājos, bet Marta bēdājās par to, ka es dzīvoju tik tuvu tai vietai. Forši! Kūl!