"Rolanda dziesma"- senfranču eposs, autors nav zināms.
Ja nu jūs gadījumā kaut kādas smadzeņu traumas, prāta aptumsuma vai narkotiku un alkohola ietekmē esat nolēmis ķerties pie šī darba lasīšanas- neļaujiet nosaukumam sevi maldināt. Šis galīgi nav senfranču variants par Mūzikas skaņām un Rolands nav krietns, godīgs un izpalīdzīgs mūks, kurš brīvajos brīžos mīl skraidīt pa dzimtās zemes ārēm un nodoties dziesmu skandēšanai. Rolands ir ar Dieva gribu un kristietību apmāts franku kareivis, kuram pohuj, ko citi saka, bet viņš grib izkauties ar visiem naidniekiem un viņam nevajag palīdzēt. No surprise, ka viņš beigās mirst (protams, to paredzēt var arī tas, kurš lasa tikai saturu, kamōn, grāmatas lielāko daļu aizņemt nodaļa "Rolanda nāve", kas sākas aptuveni 10.lpp un turpinās līdz kādai 70. un ne tikai tas, ka šāds nosaukums pilnībā sabojā jebkādas pārsteiguma/negaidītu notikumu iespējas, bet arī tas, ka nav normāli sadalīt nodaļas proporcijās 1:30:1, tad jau vajadzēja visu eposu saukt par Rolanda nāvi un nekādu pārpratumu par vārda dziesma nozīmi un maldīgi nestām cerībām nebūtu). Protams, Rolands nemirst uzreiz, līdz savai nāves stundai viņš aktīvi cīnās ar pretiniekiem, kuri daudz mirst un arī viņa draugi un sabiedrotie daudz mirst un tikpat, cik garlaicīgi nezināmais autors pasniedzis visu darbu, tik pretīgi viņš spējis attēlot varoņu pēdējās stundiņas. Daži jauki citāti: "Viņš zveļ pa zeltrotāto bruņu cepuri/ Un salauž vizīru un maura galvu, kaulus, / No acu dobiem izgāž acis tam". "Pats Rolands arī jūt, ka nāve viņam tuvu: Tek asinis no ausīm līdz ar smadzenēm." "Redz Rolands zemē guļot arhibīskapu,/ No ķermeņa tam iekšas ārā izkritušas/ Un visa seja notašķīta smadzenēm."
Beigās viss protams beidzas labi- visi tie, kas vēl nav miruši, tiek nonāvēti, sliktā neticīgā Spānijas karaliene pievēršas kristietībai un Kārlis Lielais redz sliktu sapnīti un citēju: "Ak Dievs,"viņš sauc, "cik grūta man ir dzīve!" Un raudādams sev balto bārdu plūc."
Kopumā, izlasot šo garadarbu, tas mūs atstāj ar vairākām nozīmīgām atziņām: 1. senfranču eposi ir stulbi; 2. kādam jāuzbūvē laikamašīna un jādodas uz 11.gs, jāatrod tas gļēvais rakstnieks un jāsadod viņam pēc nopelniem; 3. vienmēr, ja kāds mirst, viņam tek ārā smadzenes pa visām iespējamām vietām; 4. šī nav grāmata, ko lasīt Valentīndienā (vai jebkurā citā dienā)
"Rolanda dziesma"- senfranču eposs, autors nav zināms.
Ja nu jūs gadījumā kaut kādas smadzeņu traumas, prāta aptumsuma vai narkotiku un alkohola ietekmē esat nolēmis ķerties pie šī darba lasīšanas- neļaujiet nosaukumam sevi maldināt. Šis galīgi nav senfranču variants par Mūzikas skaņām un Rolands nav krietns, godīgs un izpalīdzīgs mūks, kurš brīvajos brīžos mīl skraidīt pa dzimtās zemes ārēm un nodoties dziesmu skandēšanai. Rolands ir ar Dieva gribu un kristietību apmāts franku kareivis, kuram pohuj, ko citi saka, bet viņš grib izkauties ar visiem naidniekiem un viņam nevajag palīdzēt. No surprise, ka viņš beigās mirst (protams, to paredzēt var arī tas, kurš lasa tikai saturu, kamōn, grāmatas lielāko daļu aizņemt nodaļa "Rolanda nāve", kas sākas aptuveni 10.lpp un turpinās līdz kādai 70. un ne tikai tas, ka šāds nosaukums pilnībā sabojā jebkādas pārsteiguma/negaidītu notikumu iespējas, bet arī tas, ka nav normāli sadalīt nodaļas proporcijās 1:30:1, tad jau vajadzēja visu eposu saukt par Rolanda nāvi un nekādu pārpratumu par vārda dziesma nozīmi un maldīgi nestām cerībām nebūtu). Protams, Rolands nemirst uzreiz, līdz savai nāves stundai viņš aktīvi cīnās ar pretiniekiem, kuri daudz mirst un arī viņa draugi un sabiedrotie daudz mirst un tikpat, cik garlaicīgi nezināmais autors pasniedzis visu darbu, tik pretīgi viņš spējis attēlot varoņu pēdējās stundiņas. Daži jauki citāti: "Viņš zveļ pa zeltrotāto bruņu cepuri/ Un salauž vizīru un maura galvu, kaulus, / No acu dobiem izgāž acis tam". "Pats Rolands arī jūt, ka nāve viņam tuvu: Tek asinis no ausīm līdz ar smadzenēm." "Redz Rolands zemē guļot arhibīskapu,/ No ķermeņa tam iekšas ārā izkritušas/ Un visa seja notašķīta smadzenēm."
Beigās viss protams beidzas labi- visi tie, kas vēl nav miruši, tiek nonāvēti, sliktā neticīgā Spānijas karaliene pievēršas kristietībai un Kārlis Lielais redz sliktu sapnīti un citēju: "Ak Dievs,"viņš sauc, "cik grūta man ir dzīve!" Un raudādams sev balto bārdu plūc."
Kopumā, izlasot šo garadarbu, tas mūs atstāj ar vairākām nozīmīgām atziņām: 1. senfranču eposi ir stulbi; 2. kādam jāuzbūvē laikamašīna un jādodas uz 11.gs, jāatrod tas gļēvais rakstnieks un jāsadod viņam pēc nopelniem; 3. vienmēr, ja kāds mirst, viņam tek ārā smadzenes pa visām iespējamām vietām; 4. šī nav grāmata, ko lasīt Valentīndienā (vai jebkurā citā dienā)
