trešdiena, 2010. gada 29. decembris

Raiņa traģēdija

Pēdējā laikā sanāk foršas ballītes. Pirms nedēļas bija 4dienītis ar Cēzaru, to bomzi Sokratu, Aristoteli, Ciceronu un pārējiem čaļiem. Traki gāja, neko neatceros. Tagad jau otro dienu esmu uzsēdusies uz negaršīga baltvīna un Jāzepa un viņa bratāniem. Jāzeps visu laiku raud kā lezbe un visus mīl, bet tas jau bija paredzams. Vispār novēlu visiem sliktajiem cilvēkiem saņemt gardu kūku, kā tas notika Dinai, visiem jāsaņem pēc nopelniem, nav ko slapstīties pa krūmiem un šūdināt apmetņus ar h**ņām virsū. (riktīgi ilgi domāju, kurus burtus jācenzē). Ziemassvētku telefonmelodijām ir beidzies derīguma termiņš. Vēlviens Frosty the snowman un kādam tiks izšauta seja. Nu labi, labi, kādam tiks izšauta seja šā vai tā. Kaut kā prātā ir iesēdusies doma par tomātu šķaidīšanu sniegā. Bet kad ierakstu googlē man nerāda tādus attēlus. Kā lai pārliecinos , ka tas izskatīsies normāli, nevis pretīgi, jo es negribu stulbu neglītu tomātu pārsteigumu. Vispār cilvēki ir nejēdzīgi. Kāpēc var fotogrāfēt miljons bildes ar mākoņiem, bet nevienu, kur sniegā būtu tomāts? Pf. Vakar noskatījos dīvaināko filmu ever, dīvaini bija tas, ka nesapratu, vai ir pretīgi, vai atkal baigi forši. Tur bij tā, ka čalis precējās ar Megu Raienu un viņa nobučoja vecu veci un viņu dvēseles pārmainīja ķermeņus nu tā, ka Megā Raienā iekšā ōpis un tad tur viskautkas notika un Megas Raienas vīrs zināja, ka viņas ķermenī nav iekšā īstā viņa un viņš atrada to veča ķermeni, kurā bija Megas dvēsele un tad viņš ar viņu dzīvoja kopā un tas bija pretīgi, jo veciem cilvēkiem ir dīvainas sejas, bet beigās bija labi, jo viņi samainījās atpakaļ un Megas Raienas vīram nebija jādzīvo forever ar veco kraķi. Bet nu tā arī nesapratu, vai tas ir forši, vai arī wtfgayweird. Ā nu jā un drīz jaunais gads, tāpēc novēlu visiem ēst daudz, jo pat Lolita Neimane teica, ka ir taču svētki un kalorijas neeksistē. Un nobeigumā, lai uzlabotu visiem, kas reāli sagruzījās izlasot šādu ierakstu, garastāvokli, citēšu spiež ieteikt draugiem: "armijā Ozoliņam tēvs miris. Jāpasaka saudzīgi. Komandieris - visi kam ir tēvs, soli uz priekšu! - Ozoliņ, kur tu lien!?"

ceturtdiena, 2010. gada 7. janvāris

Ekstrasensu cīņas

Ja man tagad būtu bērns un es būtu aizmirsusi visus bērnu vārdus, kurus esmu sagatavojusi saviem nākotnes bērniem, es viņu nekad nesauktu par Milliju Džindžeru. Man nav ne jausmas, kur es tādu vārdu atradu/dzirdēju/redzēju, bet viņš pēkšņi uzradās manā galvā un es sapratu, ka nekad savu bērnu tā nesauktu. Kas tas vispār ir par vārdu. Izklausās kā no Harija Potera. Bet no Harija Potera es saviem bērniem dotu tikai vārdus Harijs, Rons un Hermione. Kāpēc latviešu valodas-literatūras eksāmenā nedrīkst pārspriedumu rakstīt par Hariju Poteru? Tur taču bija spēcīgi raksturi, mīlestība, nāve, sāpes, draudzība, viņu varētu izmantot pie jebkāda temata...bet nē. Indulis un Ārija bija kopā? Vai viņa bija viņa laupījums? Tie ir retoriski jautājumi. Es te čabinos litlatv pārbaudes darba iespaidā. Vispār sesija ir the most wonderful time of the year. Un vēl man ir mērķis lasīt daudz grāmatas un būt superizglītotai literatūrā, jo man tā gribās. Un es gribu pārlasīt visus Vonnegūtus un Norvēģu koku un jauno Bariko grāmatu unununun man vienmēr ir slinkums un es sēžu pie datora un 2h meklēju wallpaper'u datoram un pēc tam šā vai tā paņemu superskaistu bildi ar Džoniju no googles. Un par sniegu- man apnika! Tāpat kā man apnika egle, rūķu izstāde viesistabā un Wham!-Last Christmas. Dārta teica, ka es uzaicināju sniegu, bet tagad es gribu, lai viņš iet mājās. Man saplīsa mētelis, bikses un zābaki, tāpēc man vajag pavasari. Un žetonvakara kleitu tādu: Patiesībā man nav ko teikt, Millija Džindžere mani satrieca, bet tagad esmu nomierinājusies, tāpēc See you later alligator!