Pēdējā laikā sanāk foršas ballītes. Pirms nedēļas bija 4dienītis ar Cēzaru, to bomzi Sokratu, Aristoteli, Ciceronu un pārējiem čaļiem. Traki gāja, neko neatceros.
Tagad jau otro dienu esmu uzsēdusies uz negaršīga baltvīna un Jāzepa un viņa bratāniem. Jāzeps visu laiku raud kā lezbe un visus mīl, bet tas jau bija paredzams. Vispār novēlu visiem sliktajiem cilvēkiem saņemt gardu kūku, kā tas notika Dinai, visiem jāsaņem pēc nopelniem, nav ko slapstīties pa krūmiem un šūdināt apmetņus ar h**ņām virsū. (riktīgi ilgi domāju, kurus burtus jācenzē).
Ziemassvētku telefonmelodijām ir beidzies derīguma termiņš. Vēlviens Frosty the snowman un kādam tiks izšauta seja. Nu labi, labi, kādam tiks izšauta seja šā vai tā.
Kaut kā prātā ir iesēdusies doma par tomātu šķaidīšanu sniegā. Bet kad ierakstu googlē man nerāda tādus attēlus. Kā lai pārliecinos , ka tas izskatīsies normāli, nevis pretīgi, jo es negribu stulbu neglītu tomātu pārsteigumu. Vispār cilvēki ir nejēdzīgi. Kāpēc var fotogrāfēt miljons bildes ar mākoņiem, bet nevienu, kur sniegā būtu tomāts? Pf.
Vakar noskatījos dīvaināko filmu ever, dīvaini bija tas, ka nesapratu, vai ir pretīgi, vai atkal baigi forši. Tur bij tā, ka čalis precējās ar Megu Raienu un viņa nobučoja vecu veci un viņu dvēseles pārmainīja ķermeņus nu tā, ka Megā Raienā iekšā ōpis un tad tur viskautkas notika un Megas Raienas vīrs zināja, ka viņas ķermenī nav iekšā īstā viņa un viņš atrada to veča ķermeni, kurā bija Megas dvēsele un tad viņš ar viņu dzīvoja kopā un tas bija pretīgi, jo veciem cilvēkiem ir dīvainas sejas, bet beigās bija labi, jo viņi samainījās atpakaļ un Megas Raienas vīram nebija jādzīvo forever ar veco kraķi. Bet nu tā arī nesapratu, vai tas ir forši, vai arī wtfgayweird.
Ā nu jā un drīz jaunais gads, tāpēc novēlu visiem ēst daudz, jo pat Lolita Neimane teica, ka ir taču svētki un kalorijas neeksistē.
Un nobeigumā, lai uzlabotu visiem, kas reāli sagruzījās izlasot šādu ierakstu, garastāvokli, citēšu
spiež ieteikt draugiem: "armijā Ozoliņam tēvs miris. Jāpasaka saudzīgi. Komandieris - visi kam ir tēvs, soli uz priekšu! - Ozoliņ, kur tu lien!?"
"Rolanda dziesma"- senfranču eposs, autors nav zināms.
Ja nu jūs gadījumā kaut kādas smadzeņu traumas, prāta aptumsuma vai narkotiku un alkohola ietekmē esat nolēmis ķerties pie šī darba lasīšanas- neļaujiet nosaukumam sevi maldināt. Šis galīgi nav senfranču variants par Mūzikas skaņām un Rolands nav krietns, godīgs un izpalīdzīgs mūks, kurš brīvajos brīžos mīl skraidīt pa dzimtās zemes ārēm un nodoties dziesmu skandēšanai. Rolands ir ar Dieva gribu un kristietību apmāts franku kareivis, kuram pohuj, ko citi saka, bet viņš grib izkauties ar visiem naidniekiem un viņam nevajag palīdzēt. No surprise, ka viņš beigās mirst (protams, to paredzēt var arī tas, kurš lasa tikai saturu, kamōn, grāmatas lielāko daļu aizņemt nodaļa "Rolanda nāve", kas sākas aptuveni 10.lpp un turpinās līdz kādai 70. un ne tikai tas, ka šāds nosaukums pilnībā sabojā jebkādas pārsteiguma/negaidītu notikumu iespējas, bet arī tas, ka nav normāli sadalīt nodaļas proporcijās 1:30:1, tad jau vajadzēja visu eposu saukt par Rolanda nāvi un nekādu pārpratumu par vārda dziesma nozīmi un maldīgi nestām cerībām nebūtu). Protams, Rolands nemirst uzreiz, līdz savai nāves stundai viņš aktīvi cīnās ar pretiniekiem, kuri daudz mirst un arī viņa draugi un sabiedrotie daudz mirst un tikpat, cik garlaicīgi nezināmais autors pasniedzis visu darbu, tik pretīgi viņš spējis attēlot varoņu pēdējās stundiņas. Daži jauki citāti: "Viņš zveļ pa zeltrotāto bruņu cepuri/ Un salauž vizīru un maura galvu, kaulus, / No acu dobiem izgāž acis tam". "Pats Rolands arī jūt, ka nāve viņam tuvu: Tek asinis no ausīm līdz ar smadzenēm." "Redz Rolands zemē guļot arhibīskapu,/ No ķermeņa tam iekšas ārā izkritušas/ Un visa seja notašķīta smadzenēm."
Beigās viss protams beidzas labi- visi tie, kas vēl nav miruši, tiek nonāvēti, sliktā neticīgā Spānijas karaliene pievēršas kristietībai un Kārlis Lielais redz sliktu sapnīti un citēju: "Ak Dievs,"viņš sauc, "cik grūta man ir dzīve!" Un raudādams sev balto bārdu plūc."
Kopumā, izlasot šo garadarbu, tas mūs atstāj ar vairākām nozīmīgām atziņām: 1. senfranču eposi ir stulbi; 2. kādam jāuzbūvē laikamašīna un jādodas uz 11.gs, jāatrod tas gļēvais rakstnieks un jāsadod viņam pēc nopelniem; 3. vienmēr, ja kāds mirst, viņam tek ārā smadzenes pa visām iespējamām vietām; 4. šī nav grāmata, ko lasīt Valentīndienā (vai jebkurā citā dienā)
