Ir forši dzīvot.
Ir forši iet ar Martu uz teātri un tumsā šķobīties un pilnīgā klusumā skaļi iesmieties un fotogrāfēties ar telefonu.
Ir forši mūzikas stundā atklāt, ka esi vienīgais cilvēks klasē , kuram nav talants.
Ir forši, kad Linda pasaka, ka man jābrauc ar visiem trolejbusiem, izņemot vienu, un es iekāpju tieši tajā vienā.
Ir forši apsargu kabinetā!
Ir forši samelot apsargiem par savu uzvārdu un pēc tam nenormāli baidīties.
Ir forši tēlot, ka tavs tētis ir Āris, jo Āris ir mans varonis.
Ir forši, ka, izejot no apsargu kabineta, pirmais , ko Āris pajautā, ir, vai mēs negribam paēst.
Ir forši, kad Elīnas mamma apsaukā apsargus un saka, ka viņiem vajadzētu teikt "mammīt mīļā, lūdzu dzemdē mani atpakaļ"
Ir forši teikt "uztaisi man tēju, savādāk es tevi nošaušu!"
Ir forši spēlēt ar Loniju Cosmopolitenā spēli,kur no lapas jāizvēlas, ko grib.
Ir forši iztēloties, ka esi iemīlējusies foršā 9klasniekā.
Ir forši, kad Annija no rīta aizguļas un mēs neejam uz kori , bet bēgam no krītošiem zariem.
Ir forši satikt Elīnas dubultnieci.
Ir forši, ka mamma iesaka uz ballīti vilkt Lieldienu zaķa kostīmu.
Ir forši būt foršam.
Ir forši, ka drīz būs pavasaris.
Ir forši, ka mana māsa grib braukt uz Vudstoku šaut hipijus.
Ir forši.
Ir.
Dažreiz pat ir forši, kad Lindai nozog maku un mēs netiekam uz operu un tā vietā ejam pasēdēt Al cappuchino. Manas meitenes prot darīt tā, lai man ir prieciņš!
Un es gribu, lai pie manis pienāk kāds puisis, pasaka, ka ir mans brālēns un aizved mani dzert parkā šņabi.
Un vēl es gribu, lai Martai beidzot laime un prieks.
Un vēl- pavasari! Nošaut sniegu.
Un lai Āfrikā visas valstis sauktu par Gvinejām.
